Dejotāji saskārās ar nabām.
Šīs dejas vēsture aizsākas 16. gadsimtā, kad, iekarojot Dienvidameriku, portugāļu iekarotāji atveda sev līdz 
vergus no Kongo un Angolas. Pētnieki uzskata, ka brazīļu sambas pamatā ir Angolas tradicionālā mūzika – semba. To izmantoja, lai ar dziesmas, ritma un dejas palīdzību saņemtu dievu labvēlību.
Vēl viena no vārda „semba" nozīmēm ir – naba, kas norāda uz dejas intīmo raksturu. Dejas laikā dejotāji saskārās ar nabām. Šī iemesla dēļ dejas tika uzskatītas par grēku un ilgu laiku bija oficiāli aizliegtas.
Vēlāk, kad reliģijas važas kļuva brīvākas, ļaudis mēdz pulcēties, dejot afrikāņu bungu un citu instrumentu pavadījumā, tādējādi radot jaunus sambas paveidus.
Kad 1888. gadā Brazīlijā atcēla verdzību, daudzi brīvlaistie pārcēlās uz dzīvi Riodežaneiro, kas šobrīd tiek uzskatīts par sambas „epicentru". Tieši tur radās pirmās sambas skolas un dejotāju grupas, kas, ceļojot pa ciematiem, dejoja, dziedāja un svinēja karnevālu. Varas iestādes atzina šīs dejas par nepiedienīgām un, protams, aizliedza. Tā sambas kultūra atkal uz kādu laiku nogāja pagrīdē.
Taču laiki mainās! Un 1916. gadā Ernesto dos Santos jeb Donga plašākai publikai piedāvāja dziesmu „Pelo Telefone" („Pa telefonu"). Tā bija pirmā oficiāli reģistrētā karnevāla samba un pirmā samba, kas tika atskaņota radio.
20. gadsimta 20. gados samba Brazīlijā kļuva ārkārtīgi populāra. To spēlēja karnevālu laikā, radās sambas skolas un to dejotāji izgāja ielās dažādās parādēs. Vēlāk svētki pārvērtās par sacensībām, kur sacentās labākie no labākajiem. Tā ar laiku samba tika oficiāli atzīta. Tās skolas pat saņēma valsts finansējumu.
Tik dažāda tā samba
Samba ir ļoti daudzšķautņaina. Tā ir viena no populārākajām dejām pasaulē, to pat mēdz dēvēt par Dienvidamerikas valsi. Samba ir efektīga un viegli mainās, tā pielāgojas dažādām kultūrām un laika garam. Samba, kas sevī uzsūkusi gandrīz ikvienu Dienvidamerikas ritmu, ir neparasti iespaidīga un dinamiska. Dejas plastika burtiski aizrauj līdz!
Samba – Brazīlijas nacionālā deja, prieka un svētku simbols, deja, kas atnesusi slavu Brazīlijas karnevālam.
Samba ir vispopulārākā brazīļu deja un gandrīz vai sinonīms vārdam „Brazīlija". Pašiem brazīļiem samba ir ne tikai deja, bet oriģināla daudzšķautņaina māksla. Piemēram, ir Samba cancao (dziesmu samba), Samba carnavalesca (karnevāla samba), Samba enredo (tematiskā samba) un pat Samba de breque (rep-samba).
Mūsdienu jaunieši ir ļoti iecienījuši rok-sambu. Tieši šo sambas veidu var novērot uz nakts klubu deju grīdas. Tajā samba sajaucas ar salsu, zuku (zouk) un lambadu.
Sporta dejās pazīstamā samba stipri atšķiras no savas līdzinieces, ko dejo Brazīlijas ielās. Šī dejas veida oficiālā vēsture aizsākas 1956. gadā, kad to standartizēja pazīstamais angļu sporta deju pasniedzējs Pjērs Lavāls.
Eiropā šī deja nonāca jau daudz agrāk – 20. gadsimta sākumā. Toreiz tās izpildījumam bija neskaitāmi veidi. Sambas uzplaukums Eiropā notika 50. gados, kad par to ieinteresējās Lielbritānijas princese
Margareta, ka tolaik tika ierindota pasaules stilīgāko personu sarakstā.
Padejosim?
Sambas muzikālais taktsmērs – 2/4, temps – ātrs, 48-52 taktis minūtē. Sambā ir ļoti svarīgs ritms. Tas it kā pulsē. To pastiprina vertikālā šūpošanās u
n atsperīgās gurnu kustības – baunss (bounce). Īpaši skaistas sambas kustības padara liego un plastisko elementu sajaukšanās ar straujām kustībām.
No visām Latīņamerikas dejām tikai sambu un pasodobli dejo, kustoties pa dejas līniju uz priekšu.
Šī deja ir tik dažāda – te maiga un sapņaina, te izaicinoša un temperamentīga Taču vienmēr samba ir karsta un aizraujoša!
